Rētaina matu izkrišana


service single page image

Rētainās matu izkrišanas ir izaicinājums ārstam gan tās diagnosticējot, gan ārstējot. Rētainās alopēcijas ietver savā starpā dažādu-atšķirīgu slimību grupu, kas raksturojas ar neatgriezenisku matu izkrišanu, jo notiek permanenta mata folikula destrukcija.

Rētainas alopēcijas gadījumos parasti nenovēro acīmredzamu fizikālu vai ķīmisku bojājumu vai akūtas infekcijas pazīmes, tādēļ diferenciālā diagnoze bieži ir apgrūtināta. Turklāt joprojām trūkst zinātniski pamatotas izpratnes par šo slimību izraisītāj cēloņiem.

Viens no rētainās alopēcijas pamat simptomiem trihoskopijā ir folikulārās atverītes zudums alopēcijas laukumos, kas norāda uz neatgriezenisku matu zudumu.

Rētainās matu izkrišanas iedala divās grupās – primārās un sekundārās. Primārās ir saistītas ar paša mata folīkula destrukciju bez ārējiem iemesliem; savukārt sekundārās izraisa kāds ārējās vides faktors, kura ietekmē folīkuls tiek bojāts un galu galā iznīcināts. Šādi faktori var būt, piemēram, traumas un infiltratīvi procesi, kā granulomatozi iekaisumi vai neoplastiskas slimības.

Primāru rētainu alopēciju grupā noteiktas hroniski iekaisīgas galvas matainās daļas ādas slimības tiek savā starpā diferencētas atkarībā no mikroskopiskās atradnes to gadījumos – pamatojoties uz to, kādi ir iekaisuma klīniskie simptomi un kāda veida šūnas izraisa iekaisumu ap mata folīkulu (limfocītisks iekaisums – lupus erythematosus, lichen planopilaris, un pseudopelade Brocq; neitrofīlisks iekaisums – folliculitis decalvans, dissecting cellulitis, un tinea capitis; vai jaukts – acne miliaris necrotica, acne keloidalis, un erosive pustular dematosis). Mikrobioloģiskie pētījumi parasti identificē sēnīšu infekcijas (tinea capitis), superficiālās (ostiofolikulīts) un persistējošās dziļās bakteriālās infekcijas (folliculitis decalvans).

Precīza diagnoze, kas pamatojas uz mikrobioloģiskiem un histopatoloģiskiem izmeklējumiem, ir racionālas terapijas priekšnoteikums. Kaut arī klīniski patoloģiskās pazīmes daudzos gadījumos ir pietiekošas precīzas diagnozes noteikšanai, dažkārt diagnostiskā pārliecība ir maldinoša, un terapijas ierobežojumi atspoguļo mūsu patreizējās izpratnes ierobežojumus.

Problemātiska terapija ir tad, ja saskaramies ar maz klasificētiem stāvokļiem vai slimības beigu stadiju – pseidopelādi. Kad stabilizējas beigu stadijas fibrotiskās izmaiņas, jāapsver ķirurģiskas ārstēšanas iespējas vai matu protēzes. Paplašinoties zināšanām par mata folīkula imunoloģiju un molekulāro bioloģiju, palielinās cerība par iespēju agrīni ārstēt patoloģisku procesu, neļaujot tam izraisīt permanentu matu izkrišanu.